Just curious..

What happens when a bunny brings You a bottle of wine?

nav laika rakstīt,

Sveika, Tallina! Mani sauc Linda

Ir pāris iemesli, kāpēc esmu absolūtā sajūsmā par Tallinu, un nē- tas nav tikai tāpēc, ka tur biju pirmo reizi, vai tāpēc, ka pie viņiem ceriņi sāk ziedēt jūnija vidū un pati pilsēta ir tik maza, ka pēc divām dienām uz riteņa sāk likties, ka viss jau redzēts tik daudz reižu, ka pārņem sajūta, ka esi mājās. Tie trīs, ko spēju vizualizēt:

Līdz šim visu laiku šarmantākās divas kafejnīcas es apmeklēju tieši tur. Vecu mūru ieskautas un ar dārgākajiem kruasāniem ko esmu ēdusi, arīdzan. To piedošu - vietas pievienotā vērtība to atsver ar uzviju.




Ņemot vērā manu, līdz šim nedaudz pāraudzināto, konservatīvismu attiecībā uz ēdienu, brīnumainā kārtā piekritu izmēģināt antilopes sautējumu un pagaršot haizivs fileju. Kas, kā tagad, rakstot, izrādījās patika arī Another Travel Guide. Pag, vai es jau pieminēju, ka garšoja lieliski?



Un pāris pilsētas patikšanas punkti pienākas ari viesnīcas administratoram - ne tikai par acīs redzamo neizpratni, bridī, kad pār spīdīgajām flīzēm uz luggage room tiek stumti divi visai paveci, un pie viņiem neredzēti, riteņi, bet arī par to, ka nācās vākt sasisto vīna pudeli. Tas gan viņam droši vien par to, ka otrajā vakarā viņs tomēr saņēmās pateikt, ka security asked, maybe you could keep Your bicycles at the parking*? Protams!

Divarpus dienās man ar to, un vēl saujiņas šo un to, pietika, lai gribētu tur atgriezties vēl. Nu labi, vismaz vēl vienu reizi tūristiņā, kā minimums.

*Atvainojos, apsargi jautāja vai Jūs nevarētu savus riteņus turēt autostāvvietā?

Prieks, kur tu rodies?

Man jāatzīstas - mans pēdējā laika lielākais prieks un laime ir pagājušā gada rudenī iegādāts nezināmas izcelsmes velosipēds. Nezināmas izcelsmes, jo iegādāts no visai interesanta tirgoņa mantu placī, un, pirms krāsošanas, uz dažādām velosipēda detaļām, bija novērojamas visai atšķirīgas pamatkrāsas pēdas. Bet ko nu par to - stāsts ir par šo pavasari, kad rudenī visai nesteidzīgi iesāktais velo uzfrišināšanas projekts beidzot ir galā.

Ņemam vienu velosipēdu, krāsas bundžu, 2 otas, smilšpapīru, pāris skrūvju, zvaniņu, groziņu, pāris brīvus vakarus un dažus aplauztus nagus, divas pēcpusdienas no tēta un jaucam kopā.
Te nu viņš ir, - ar, pilnīgi noteikti, galīgi ne perfektu krāsojumu, ar savu dziesmu un nedaudz lēnāk apstādināms, kā citi jaunākie brāļi, toties ar pašu ērtāko krēslu visā rajonā un visu manu sirdi groziņā un pilnīgi itvisā pārējā :)

Kur ir mana saldējuma karote?

Jā, pirmais ko dzirdēsi, ja nolemsi pamēģināt un par to kādam pastāstīt, visticamāk būs no tēmas "Tev galīgi nav ko darīt?", un ko tur liegties - šādas idejas nāk prātā tikai un vienīgi bezdarbībai blakus stāvot. Tad nu bez sirdsapziņas pārmetumiem jāatzīstas, ka todien tiešām nebija īsti ko darīt.

Tomēr pats process un gala rezultāts bija tā vērts. Tā vērts, lai virtuvē būtu kārtējais bardaks, un pēc tam, ik pa pusstundai - stundai būtu jāpievēršas pašam šedevram. Nedaudz izklausās pēc bērna auklēšanas, bet nekā - tas ir tikai mājas saldējums. Garšīgs. Trekns. Īsts piena plombīrs. Un kas nebūt nav mazsvarīgi - paša gatavots!

Būtībā, bezdarbības faktors tā liegi apvienojās ar pārspīlēšanu ar iepirkumiem - omlete 10, tajā brīdi blakus neesošām, personām vienos vārtos zaudēja idejai par saldējuma gatavošanu. Tas nekas, ka pirmo reizi visiem klātesošajiem. Sveiks, google meklētāj!

Šedevra tapšanai vajadzēs:
8 olu dzeltenumi
500 ml piena (vēlams trekna - ja jau - tad jau)
150-200 g
cukura 250ml saldā krējuma
vaniļas cukurs

Paša procesa pirmavots atrodams šeit. Mēs gan bravūrīgi atkāpāmies no receptes olu dzeltenumus sakuļot ar cukuru un krējuma vietā izmantojot saldo krējumu, bet tā kā gala rezultāts ne par matu neapbēdināja, šī paliks kā gala versija mūsu saldējuma receptei.
Ak, un kur tad tā ņemšanās? Ik pa pusstundai vai stundai jāver saldētava vaļā un saldējuma masa jākuļ. Uz maiņām ir vēl kaut cik pieciešami :)

Pēc šī kaut kā rodas sajūta, ka kaut kas vērtīgs tomēr izdarīts un dienai pavisam cita garša :)